Roberts Senakols - viens no labākajiem Latvijas sporta vingrotājiem (1936-1939). 1935. gadā beidzis Latvijas tautas universitātes Fiziskās audzināšanas institūtu. No 1934. līdz 1940. gadam bijis Latvijas Vingrotāju biedrības biedrs. No 1939. līdz 1944. gadam veicis US fiziskās audzināšanas instruktora pienākumus, bet no 1940. līdz 1952. gadam – instruktors un pasniedzējs, vēlāk katedras vadītāja vietas izpildītājs LVU Fiziskās audzināšanas katedrā. Fiziskās audzināšanas izglītību papildinājis ārzemēs - Berlīnē (Vācija) un Somijā. R. Senakols vairākkārtīgi gatavojis Latvijas Republikas izlasi Vissavienības fizkultūriešu parādēm Maskavā (Krievija). Ārpus tiešajiem darba pienākumiem R. Senakols tulkojis literatūru latviešu valodā par vingrošanu, izstrādājis vingrošanas terminoloģiju un gatavojis sporta vingrošanas tiesnešus. 1952. gadā darba gaitas LVU pārtrauca, lai tās turpinātu LVFKI (Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts) Vingrošanas katedrā kā vecākais pasniedzējs.

Biruta Šmite - pasniedzēja mākslas vingrošanā LVU (1958 – 2000). Sporta gaitas sākusi jau pamatskolā, aktīvi vingrojot un dejojot. Paralēli mācībām vidusskolā apmeklējusi slavenās balerīnas Annas Priedes privātstudiju. 1951. gadā uzsāka studijas LVFKI, par pamatsporta veidu izvēloties mākslas vingrošanu. Pēc studiju beigšanas B. Šmite pieņēma uzaicinājumu strādāt LVU Fiziskās audzināšanas katedrā par pasniedzēju mākslas vingrošanā. 60. gadu vidū B. Šmite ieguva Latvijas PSR kategorijas tiesneses nosaukumu mākslas vingrošanā. B. Šmite darbojās LVU Vietējās komitejas kultūras sektorā, pildot kultūras sektora vadītāja pienākumus Fiziskās audzināšanas katedrā un dekāna vietnieces pienākumus fizkultūras darbā Ķīmijas fakultātē. B. Šmite izstrādājusi arī vairākus mācību metodiskos līdzekļus fiziskās audzināšanas darba pilnveidošanai. Ilgus gadus B. Šmite bija galvenā tiesnese Latvijas PSR mākslas vingrošanas sacensībās. B. Šmites panākumus sporta un kultūras dzīves rosināšanā LVU veicināja viņas prasme komunicēt ar fakultātes administrāciju. Ne velti viņa tika saukta par “bitīti-Šmitīti”. Ar īpašu sirdsdegsmi un aizrautību iesaistījās dažādu sporta spēļu rīkošanā gan fakultātes, gan visas LVU mērogā, piemēram, Veselības veicināšanas dienās, kas katru gadu norisinājās kādā no Latvijas vietām un daudziem to dienu dalībniekiem tās vēl ir spilgtā atmiņā.

Agita Rītiņa (Birka) - trīskārtēja Latvijas PSR čempione un LVU čempione mākslas vingrošanā (1966 – 1971). LPSR un VBSB “Darba rezervju” izlases dalībniece, kuras treneri bija Velta un Aleksandrs Krasovski. Ar mākslas vingrošanu A. Rītiņa nodarbojās kopš 8 gadu vecuma un 14 gadu vecumā izpildīja PSRS sporta meistares normu. Teicami absolvēja Rīgas 1. vidusskolu (tagad Rīgas 1. ģimnāzija) un mācības turpināja LVU, lai studētu ekonomisko kibernētiku. Pēc studijām A. Rītiņa strādāja par pasniedzēju LVU, vēlāk Latvijas zinātniski pētnieciskajos institūtos, kā arī Valūtas operāciju pārvaldē. Kopš 1996. gada regulāri pārstāvēja Latvijas Banku dažādu starptautisku finanšu institūciju semināros. Kā mākslas vingrotāju A. Rītiņa sevi raksturo ar vārdiem: “Es biju lecīga. Man patika dinamiskas kustības, sportiskais stils, nebiju no īpaši graciozajām...Manu panākumu pamatā bija darbs un savu vājo vietu noslēpšana.”

Diāna Urbāne - vecākā pasniedzēja, mākslas, ritmiskās un estētiskās vingrošanas izlases trenere, lektore LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē no 1983. gada.

D. Urbāne – 2-kārtējā Latvijas čempione mākslas vingrošanā (1969, 1970), pārstāvot “Darba rezervju” izlasi, ieguva “Mākslas ritmu” graciozākās vingrotājas titulu (1971). D. Urbāne par šo dzīves posmu raksta: “Savus Mākslas ritmus atceros kā brīnišķīgu piedzīvojumu… Laikam biju ļoti pašpārliecināta, jo šķita – esmu vislabākā, tāpēc neizjutu konkurenci, lai gan ne vienmēr uzvarēju. Bija jāsacenšas ar Agitu Rītiņu, Ludmilu Kačkaldu, Natāliju Ķīsi.”

Savukārt 1971. gada LPSR kausa izcīņas sacensībās dalīja 1., 2. vietu ar Agitu Rītiņu. D. Urbānes treneri, tāpat kā pārējām izlases vingrotājām bija Velta un Aleksandrs Krasovski.

1983./1984. gadā D. Urbāni uzaicina par vecāko pasniedzēju LVU sieviešu vingrošanas sekcijas darbā, kur, pateicoties pasniedzēju Birutas Šmites, Olgas Klodānes, vecākā pasniedzēja Leonīda Žilinska un katedras vadītāja Jāņa Ostrouha atbalstam, varēja iekļauties katedras darbā.

1990. gadā LU ieviesa sieviešu vingrošanas un ritmiskās vingrošanas nodarbības kā estētiskās grupu vingrošanas formu (vingrošana bez priekšmeta). D. Urbānes trenētā LU ritmiskās vingrošanas izlases grupa vairākkārtīgi uzvarēja Universiādes sacensībās 1993. un 2001. gadā. Ar panākumiem lepojās gan komanda, gan trenere.

D. Urbāne vadīja tiesnešu seminārus, tiesāja Latvijas un starptautiska mēroga vingrošanas sacensības. Izstrādāja vairākus studiju kursus un mudināja studentus gūt ne tikai zināšanas, bet veicināja radītprieku un pozitīvisma veidošanu attieksmē pret savu darbu un līdzcilvēkiem.

Ineta Miškuna - karsējmeiteņu komandas trenere (2009 – 2016), sporta skolotāja un aerobikas trenere (LSPA), iegūts LSFP B kategorijas sertifikāts, kvalifikācija - aerobikas trenere. Vairāku publikāciju autore par ķermeņa līdzsvara attīstošiem vingrojumiem un vingrojumiem katrai dienai dažādos ar veselību saistītos izdevumos.

Par karsējkomandas izveidi LU 2009. gadā pirmā ideja radās Sporta servisa centra aerobikas nodaļas vadītājai un trenerei Ineta Miškunai: “Bija jāizveido kaut kas jauns, perspektīvs, kur var piesaistīt vairāk studentu”. Pirmajā atlasē piedalījās 24 meitenes.

Ja vien ir vēlme apvienot sportu ar dejošanu, tad dalība karsējmeiteņu komandā ir īstais veids, kur to realizēt.

Ne vienmēr izdodas fiziski intensīvo treniņu laiku apvienot ar mācībām, vēlāk arī ar darbu, tāpēc ne visas komandas meitenes turpina trenēties arī pēc studijām LU, bet dažām tas arī izdodas. LU karsējmeitenes ir vienas no labākajām valstī un turpina trenēties un pilnveidoties.