Roberts Plūme (1887-1956) – izcils un daudzpusīgs sportists. Kopumā pārstāvējis dažādus sporta veidus – riteņbraukšana, bokss, slēpošana, vieglatlētika, jāšana, paukošana, peldēšana, airēšana, skriešana, šaušana u.c. Robertu Plūmi var uzskatīt par vienu no pirmajiem profesionālajiem slēpotājiem Latvijā. Par valsts meistaru slēpošanā Roberts Plūme kļuva 1923. gadā, uzstādot rekordu 30 km distancē.

Viņš bija ne vien talantīgs sportists, bet arī enerģisks sportiskās dzīves veicinātājs, būdams “Universitātes Sporta” dibinātājs un priekšsēdētājs. Kā labi zināma figūra sporta aprindās, viņa personība kā cildināta, tā pelta. “Viņa pretinieki atzīst R. Plūmi kā izcilu organizatoru, treneri, bet reizē dēvē viņu par lielisku kombinatoru, kas veikli prot izkārtot lietas pēc sava prāta, nerēķinoties ar citu uzskatiem.” Tomēr ne kritika, ne neveiksmes Robertu Plūmi nekad nav baidījušas. 1929. gadā Roberts Plūme vada 400 km garo vienības slēpojumu Rīga – Tartu, lai igauņu kolēģiem pavēstītu par “Universitātes Sports” dibināšanu.

Atzinības vārdus Robertam Plūmem par ieguldījumu sporta attīstībā veltīja ne tikai Kārlis Ulmanis. Viņš tikās ar Musolini un bija audiencē pie Polijas ministru prezidenta Koscialkovska, lai sporta aktualitātes pārrunātu jau pasaules līmenī. Roberta Plūmes balss izskanēja arī Budapeštas radio.

“Roberta Plūmes asinīs rit tikai vienas grupas asinis – tīras sporta asinis. Latviešu sportam viņš ziedoja savu jaunību, spēka gadus, tam audzināja savu ģimeni un nespēj to pamest arī šodien. Savu sirdi viņš atdevis Latvijas sportam bez kompromisa, ar visiem saviem cilvēciskiem vājumiem, kļūdām un lielumu.”

Tas bija sen. Slēpošanas treneris pieveda pie stāvas kraujas grupu meiteņu un teica: “Brauciet lejā, tā uzreiz būs redzams, no kurām iznāks slēpotājas“ Meta izturēja un no tā laika viņu nebaida nekādi kalni. Meta un slēpes ir nešķiramas.

1947. gadā Meta Tiro nokārtoja iestājpārbaudījumus un kļuva par Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta studenti (tag. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). Pēc absolvēšanas Meta Tiro saņēma uzaicinājumu strādāt LVU par slēpošanas treneri, bet jau 1955. gadā viņa kļuva par vecāko pasniedzēju.

Meta Tiro lielu ieguldījumu sniedza darbā ar jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Šajā jomā veica arī nopietnu pētniecību. “Interesantu tēmu zinātniskajam darbam izvēlējusies vecākā pasniedzēja Meta Tiro. Nez vai visi zina, ka no 3270 LVU studentiem, kuri apmeklē fiziskās audzināšanas nodarbības, 250 – 300 (sirds—asinsvadu sistēmas traucējumu, elpošanas orgānu un fizisku defektu rezultāta) spēj darboties tikai specgrupās. Līdz šim augstskolas bija gan specgrupu programmas, bet trūka noteiktu ziņu, kādu iespaidu regulāri fiziski vingrinājumi atstāj uz šo grupu studentu veselības stāvokli, trūka iemērotu vingrojumu kompleksu, kuri palīdzētu specgrupu studentiem ātrāk nokļūt pamatgrupās. Metas Tiro darbs palīdzēs šo trūkumu novērst. Par viņas veikumu interesējas arī Tartu universitātes zinātnieki un ieteica šo darbu pārvērst disertācijā.”

Pasniedzēja un trenere bija ļoti noteikta. Augstas prasības bija ne vien pret sevi, bet arī kolēģiem un studentiem. “Sāksim ar Metu Tiro katedras veterāni. 1953. gadā kopā sākām darbu Universitātē. Metai var uzticēt jebkuru darbu un droši zināt, ka viss tiks izpildīts laikā, kvalitatīvi un ar izdomu. ledevām viņai grūtāko sektoru - vadīt speciālās nodaļas studentu nodarbības. Tagad var nākt jebkurš pārbaudītājs: šajā nodaļā viss organizēts priekšzīmīgi.”

“1988. gadā Meta Tiro aizgāja pensijā. Apkārt viņai aizvien bija cilvēki, kas viņu cienīja un mīlēja. Studenti viņu mīlēja par dāsno sirdi, sirsnību, palīdzību grūtā brīdī. Meta Tiro bija LVU un katedras sabiedriskās dzīves veidotāja.”

Juris Ģērmanis dzimis 1977. gadā. 12 reizes bijis Latvijas slēpošanas čempions gan klasiskajā, gan brīvajā stilā. Nagano ziemas olimpiskajās spēlēs (1998) pārstāvēja ne tikai Latviju, bet arī LU.

“Būdams desmitgadīgs puišelis, televīzijā skatījos 1988. gada ziemas olimpisko spēļu sacensības distanču slēpošanā un sapratu - viss, man arī tur jātiek! Kad nākamajās un aiznākamajās spēlēs piedalījās arī Jānis Hermanis, mērķis jau kļuva reālāks – ja viņš tepat Vietalvā to var izdarīt, tad man Gulbenē arī tas jāspēj! Pirms Nagano bija mērķis tikt uz spēlēm, pirms Soltleiksitijas – iekļūt labāko piecdesmitniekā.”

Mērķu sasniegšanai, jaunais sportists koncentrējās tikai uz treniņiem. Arī viņa treneris bija ļoti strikts, sakot: “Kamēr no gaisa akmeņi nekritīs, treniņš būs.”

“Man slēpošana ir iespēja būt mežā vienam. Vakarā atbraucu no darba, laukā putināja. Uzliku lampu uz galvas un pusotru stundu viens pats noslēpoju Zibeņu trasē. Domāju, nedomāju. Nezinu. Es vienkārši biju.”