Airēšanā Rūta Kelberere nonāca, pateicoties savai klases biedrenei, kura tobrīd bija sākusi trenēties akadēmiskajā airēšanā. Treneris, lai nokomplektētu grupu, bija lūdzis līdzi paņemt kādu “dūšīgu” meiteni. Tā Rūta aizgāja līdzi savai klases biedrenei uz Majoru airēšanas bāzi. Ar 1972. gadu sākās Rūtas Kelbereres (Veinbergas) ceļš uz airēšanas sporta virsotnēm. 1973. gadā – 1. vieta, bet Eiropas meistarsacīkstēs – 2. vieta.

Rūtai tika piešķirts starptautiskās klases sporta meistares nosaukums, kā arī Augstākās Padomes prezidija Goda raksts par izciliem sasniegumiem sportā. Tik augsti sasniegumi līdz šim nebija nevienam airētājam.

Rūta Kelberere uzskatīja, ka viņas panākumu atslēga bija kopīgais komandas darbs. Pilna komanda - laiva, stūrmane un treneris. Treneris Mintauts Priedītis izcili mācēja noskaņot startam. Piemēram, PSRS meistarsacīkstēs Kijevā (Ukraina) treneris teica: “Neuztraucieties, uzvarēsiet ar 4 sekunžu starpību. Kad līdz distences beigām palika 200 m un meitenes bija otrās, tad viņas nodomāja, kā tad tā, treneris taču teica citu rezultātu. Pēc īsa brīža meitenes lidoja un uzvarēja ar 4 sekunžu pārsvaru”.

Absolvējis LVFKI (Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu) un Latvijas Universitātes maģistrantūru.

Pirmais panākums bija 1975. gada pasaules čempionātā junioriem, kur izcīnījis 3. vietu. Pasaules čempionātā pieaugušajiem (četriniekā ar stūrmani) izcīnījis 4. vietu (1977), 2. vietu (1979), 3. vietu (1981), 3. vietu astoņniekā (1982), 2. vietu bezstūrmaņa četriniekā (1983). Divas reizes uzvarējis PSRS Tautu spartakiādē, četras reizes uzvarējis PSRS čempionātā.

Liels sasniegums bija sudraba medaļas 1980. gada Vasaras olimpiskajās spēlēs Maskavā (Krievija). Latviešu airētāju mērķis bija iegūt zelta medaļas. Treneris Rolands Sproģis ieteica izmantot vāciešu taktiku- ļoti ātri startēt un censties izrauties priekšā, tādējādi radot diskomforta sajūtu konkurentiem, kuriem jāskatās pār plecu, lai turētu līderus redzespunktā. Laiva latviešiem bija viegla, izrāvās priekšgalā, pēc 500 metriem viņi bija pirmie, tāpat arī pēc 1000 metriem. Pie 1500 metru atzīmes vācieši jau bija klāt, latviešiem sāka trūkt spēka. Pēdējos 250 metrus, kad citi sāka atpalikt, vācieši noairēja ātrāk nekā distances otros 250 metrus. Rezultātā no saviem sīvākajiem konkurentiem -austrumvāciešiem viņi atpalika tikai 2 sekundes un ieguva sudraba medaļu.

Toreiz, tālajā 1980. gadā, olimpiskajā ciematā liels pārsteigums bijusi ārkārtīgi bagātīgā ēdienkarte. “Izlasē bija divi ārsti, četras māsiņas, fizioterapeiti, taču par uzturu neviens nekonsultēja. Pēc trim dienām lēni veicām priekšbraucienu, treneris Rolands Sproģis vaicā: puiši, kas par lietu? Nostājāmies uz svariem, katram pusotra līdz divarpus kilogrami klāt. Viņš mūs no olimpiskā ciemata aizveda uz kādu airēšanas bāzi, un svars atgriezās normas robežās,” atminas Tikmers.

Žoržs Tikmers ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, apbalvots ar Pateicības rakstu barikāžu dalībniekam, 1995. gadā piešķirta Starptautiskās Olimpiskās komitejas "Olimpiskās kustības balva", 2008. gadā piešķirts Ministru kabineta Pateicības raksts, 2014. gadā apbalvots ar Saeimas Atzinības rakstu, 2012. gadā apbalvots ar Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīmi "Par nopelniem Olimpiskajā kustībā".

Dairis Adamaitis dzimis 1989. gadā Dobelē. Mācījies Auces vidusskolā, Murjāņu Sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiālē. Latvijas Universitātē apguvis vadības zinības.

Ar airēšanas sportu sācis nodarboties jau 15 gadu vecumā, pirms tam ir aktīvi trenējies rokasbumbā.

Pirmais lielākais panākums bija 2007. gadā - Pasaules Junioru čempionāts Pekinā, kur iegūst 3. vietu.

Ar savu pārinieku Lauri Šīri divas reizes kļuvis par pasaules čempionu U-23 vecuma grupā pārairu četrinieka klasē - 2010. gadā Baltkrievijā un 2011. gadā Amsterdamā.

2010. gadā Dairis Adamaitis kopā ar Lauri Šīri tika izvirzīti nominācijai "Labākā Latvijas ekipāža vai komanda".